pārtikas piedevas Horoskopi ieskats nākotnē Jaunava ķīniešu horoskops Lauva lāsts mags maģija minerālvielas mistika mīlas burvestības melnā grāmata Mežāzis okultisms zīlēšana raganas sapņi Sapņu tulks skaudība Skorpions Strēlnieks Svari Ticējumi tautas līdzekļi tautas medicīna Ūdensvīrs veselība Vērsis vitamīni zīlēšana
lietojums
1) LIETOJUMS. Buramiem vārdiem ir sevišķi lietotāji un sevišķi lietojuma gadījumi.
a) Buramo vārdu lietotāji ir izredzēti cilvēki, kas spēj izdarīt lietas, ko citi nevar. Viņiem klausa noslēpumaini spēki un gari, ar kuriem viņiem cieši sakari, ievērojot zināmus noteikumus. Viņus dēvē par burvjiem un raganām. Ja šiem nosaukumiem turpmāk vienīgi jauna nozīme, tad tāda tā varētu būt nodibinājusies zem kristīgās ticības iesaida. Tautas senatnē viņi varēja būt noslēpumu glabātāji, brīnumu darītāji, pret ko citi izturējās ar godbijību un pie kā griezās ārkārtējos gadījumos. Ir saprotams, ka kristīgās ticības sludinātājiem nevarēja būt ienīstamāku pretinieku kā šie tautā par brīnumdariem uzlūkotie senākās ticības apliecinātāji, kas visniknākā kārtā liekami novārtā, pret ko lietojami visstingrākie līdzekļi, kas sadedzināmi uz sārta. Burvji un raganas zaudēja turpmāk arī tautas acīs nozīmi kā laba nesēji, bet par noslēpumainu, nepārvaramu, bīstamu spēku apbalvotiem tos uzlūkoja vienumēr arī pretēju uzskatu apliecinātāji. Šie tad nu bija buramo vārdu īpašnieki un lietotāji.
Burvji un raganas izlieto jaunā nolūkā buramus vārdus, un arī citi griežas pie viņiem, ja grib kādam kaut ko ļaunu nodarīt. Citādi no viņiem pašiem jāsargās un jālieto buramie vārdi un citi līdzekļi, lai viņus darītu par nekaitīgiem. To raganas, spīganas jeb laumas izmanto citu govis, slauc tās, noņem krējumu, samaitā pienu. Ir tad sevišķi piena, kreima un sviesta vārdi, ar ko nodrošināt lopkopības ieguvumus un aizsargāties pret raganām.
Buramo vārdu lietotājus, kas ar tiem dziedina slimības, nogriež ļaunu, atnes labu, mēdz saukt par labdariem vai arī par vārdotājiem, pūšļotājiem, svētajiem. Par savu palīdzību labdaris ņem kādu dāvanu, ziedu ne tik daudz atmaksas dēļ, kā ar to nolūku, lai palīdzības saņēmējs neaiznestu projām no mājas svētību un burvības spēku. Ja labdaris zieda nedabū, tad viņš izsargās no ļaunajām sekām ar piepūšamiem vārdiem, ar tiem atņemdams palīdzības meklētājam piešķirto labumu vai pārvērzdams to par ļaunumu.
Savus burvības vārdus viņu īpašnieks tura no visiem noslēptus. Ja kāds tos dabū zināt, tad tie zaudē savu spēku. Kad burvības spēku īpašnieks mana, ka tuvojas nāve, viņš cenšas tos atdot citam, kādam tam cilvēkam. Uz to cenšas īpaši tie, kam sakars ar kādiem ļauniem gariem: burvji, raganas. Ja viņi nedabū savu slepeno mākslu atdot citiem, tad viņi mirst briesmīgās mokās.
b) Buramo vārdu lietojuma gadījumi ir visnopietnākie dzīvē. Kur cilvēkam pietrūkst padoma, kur viņš nezina, kā līdzēties, tur viņš gaida glābiņa no noslēpumainām varām.
Lielāka daļa buramo vārdu attiecas uz dažādām slimībām. Pūšļotāji, vārdotāji bija agrāk laucinieku ārsti, pie kā tie griezās visās kaitēs. Vārdotājs šādos gadījumos mēdza paņemt trauku ar ūdeni, degvīnu vai citu slimniekam nodomātu šķidrumu, nogāja savrup un to apvārdoja, turēdams kreisajā rokā trauku un labajā kādu kauliņu vai nazi, ar ko vilka, zināmus vārdus runājot, pār šķidrumu trīsreiz krustu. Vārdošana varēja notikt arī citādā veidā, dažreiz slimo vietu appūšot vai apspļaudot. - Ir buramie vārdi pret visādām slimībām: krūšu sāpēm, kāsu, spiedēju, pakrūti, caureju, sarkano guļu, galvas sāpēm, zobu, ausu, acu sāpēm, pampumu, tūsku, augoņiem, asins sērgu, drudzi, krampjiem. Visvairāk pūšamo vārdu ir pret rozi. Tautā valdīja ticība, ka tikai vārdotāji un ne mācīti ārsti šo slimību var izdziedināt. Tautā pazīst trejdeviņas rozes. Šie buramie vārdi ar to interesanti, ka tanīs lieto rozes vārdu gan zināmās puķes, gan slimības nosaukuma nozīmē: iznāk pievilcīga rotaļa ar rozēm. Daudzos no tiem ir leģendiski vilcieni par Jēzu Kristu. Piem.:
Jēzus gāja pa vienu aramu tīrumu un nesa rozes savās rokās: pirmā nozuda, otra sadega, trešā aizgāja, - tai ceturtai nebūs pieķerties ne pie kāda cilvēka smadzenēm, stilba, rokas, kājas, galvas, krūtīm jeb pie citiem locekļiem. Tā visām rozēm: baltai, sarkanai, melnai, zilai, zaļai, dzeltenai; tā ūdens, čūskas, kaulu, lapu rozēm, un kā viņas arī nesauktu, - būs noiet un neatgriezties.
Vēl ir daudz vārdu pret zirgu slimībām: vīvelēm un liesu.
Liela nozīme priekš cilvēka veselības ir sevišķai miesas daļai cilvēkā, mātei, ko domājās kā cietu miesas gabalu dūres lielumā netālu no mugurkaula. Ja māte iziet no savas vietas vai top nemierīga, tad cilvēks saslimst. Ir tad mātes vārdi viņas apmierināšanai, noguldīšanai:
Memmiņa, mīļā zelta memmiņa, sēdies zelta krēsliņā - mīksta kā liepiņa, salda kā medutiņš - asins vidū, jūrā dzelzu stabs. Ciets mans vidutiņš kā dzelzs.
Burvis uzlūko slimību par dzīvu būtni, pār kuru viņš ieguvis varu ar saviem vārdiem. Viņš var tai pavēlēt, to iznīcināt, tai norādīt vietu, kurp lai iet. Viņš saka uz rozi: Izdilsti kā vecs mēness, sakalsti kā purva niedre, izdēdi kā vecs mironis, kā linu pīslis, kā dūmi gaisā, kā migla un kā rīta rasa vējā. Viņš pavēl slimībai no cilvēka aiziet, palaikam nosakot, uz kurieni. Sarkanai guļai norāda: kādā vējā nākusi, tādā lai aiziet. Trakumam pavēl, lai tas skrej ārā; ja tas neklausīs, sauks Pērkonu, kas viņu gremdēs zemē deviņas asis. Trejdeviņi Pērkoni sper pampumu apakš akmens. Roze pazūd dziļā purvu ellē, kur neviens neiet iekšā. Uz drudzi saka: Izej, tu gļēvais drudzi, pie lielas upes tilta, paskaties lejas pusē: upē tur piecas sarkanas jumpravas danco uz ledus gabaliem, - tur tu skaties, tur paliec. Slimību daudzkārt noraida uz jūru. Uz trumu saka: Mūc uz jūru, rocies jūras smiltīs, - tur tava vieta, tur tu guli. Katras tautas buramos vārdos mēdz būt savas noraidāmās vietas saskaņā ar viņas apkārtējo dabu: Alpu iedzīvotājiem tās ir augstākās kalnu galotnes, somiem neapdzīvotie, neaprobežojamie klajumi, Laplandes nepārejamie tīreļi, latviešiem purvi un jūra.
Burvības vārdi vērsti ne vien pret slimībām, bet arī pret citiem ļaunumiem. Kā tādi minami: viesulis, pērkons, vilki, peles un žurkas, kukaiņi, mēris, skauģi, lietuvēns. Plaša ir zalkšu un čūsku vārdu nodaļa. Šo kustoni še nosauc dažādi: par brūti, par mazu mazu vīriņu, kūli, kūlainīti, negoda tēvu, godīgu lielmāti, bezzobi, gan arī tiešā vārdā. Piem.: Kūlaš, kūlaš! Kur tu teci? Tev pieder meži, mums Māras zemīte. Tev būs kaunēties no cilvēka pakrēsla, no lopa pakrēšļa bīties! Cik pie debesīm zvaigžņu un jūrā smilkšu, tik daudz tev grēku.
Vēsturiska nozīme kungu un tiesas vārdiem. Tos runāja, pie kunga vai tiesas ejot, lai kunga prāts ir mīksts kā vilna, kā slotas lapa, kā liepu lapa, lai sakrīt kunga dusmas kā upē ledus, lai ienaidnieks paliek tiesas priekšā mēms kā akmens. Tad tāds piemērs:
Kad vecos laikos divi tiesājās, tad bija zināma dziesmiņa, kuru trauca katrs ātrāk nodziedāt; kam tas izdevās, tas pārspēja:
Es piedzimu dzelža bērns no tērauda māmuliņas;
Es apģērbu dzelža svīti, tēraudiņa kažociņu.
Es aizgāju uz tīreli ar ziemeli spēlēties,
Lieli kungi, mazi kungi pa malām noglūnēja;
Es izdzinu velna māti pa mazām durvtiņām.
Lai nocietinātos pret pērienu, lietoja šādus vārdus:
Ai jūs, manas mīļās miesas, pārvēršaties pakulās:
Lai tur sita, lai tur dūra kā pakulu kodaļā.
Ar zināmiem vārdiem apturēja uguni, piesēja zagli, noturēja zirgu. Ne tikai gadījumos, kad kas ļauns novēršams, dažreiz arī, lai kaut ko labu iegūtu, lietoja burvības vārdus. Bija zināmi vārdojumi, lai dabūtu vīru, lai iedotos bites, avis, govis, lai lopam būtu daudz pircēju, lai stabule maucas, lai sadabūtu medījumu, lai sējums izdodas, lai saulīte spīd. Pēdējā gadījumā lietojamie burvības vārdi šādi:
Atspīd, saulīte! Atspīd, saulīte! Velc baltu kreklu mugurā, met melnu kreklu jūriņā, - gan jūras meitas izvelēs ar sudraba vālītēm.